Nakties, kad Līepājas jūra klusē, kosmiskā aurora plāpo starp zemes dziļumu un zilās galvas. Balss no apgabas krukas kļūst par cieņas izskana, kas apvieno zemes dzirligi un kosmosa pludmales skanījumus. Šis skanījums atbalso ivesošanos, kur augu dziesma un jūras brīži kļūst par vienotību, ainavā bagatīgu ar klusumu un dzirdamām dziļajām vibrācijām. Meditācijas laiks tika pārveidots par kosmisku krastu tvaiku, kur katrs gars ir skaļs kā vaicājums uz beidzielu.