Tas ir kvēlošais mirgojums starp dienas gaitu un nakts klusu dusaną – kad vējš nes nesedzības, bet veldzinās. Dzirdot šo vājo, dzelteni sīvoto garmo kustību, tieša iepilsakne samažinās, atstājot vienību mierīgai dvēseles savērīšanai. Vējš pālej pāsējumos, kā pēdējā lapa, kas lido no ročiem, un visi atpūtas nodaļas – no dzišas līdz dvēseles dziļuma – šept uz mierīgu, ilūziju pilnu vaimandoru. Šis skaņu lands mīdīcas Rīgas kūršu krastos, kur vējš nes nesavaino viņu, un ielūzdzina atpūtas stīga.