Slēdzi acis un dzirdi dziļu, elpojošu gaismu, kas pārklā ceļu kā zelta plīvs pēc pērkona vētras. Harmonaiskā pacelšanās balso tālu, lēni un mierīgi — tā paceļ prātu no haosa un atstāj to uz mierīgas kalna piekāpnēs, tāpat kā pirmie rīta pukšņi starp negaisu. Kad spožais gars lēnām ieplūst, negaiss pārvēršas par zvanu, kas skan tikai iekšēji. Šis ir brīdis, kad bezrūpīga meditācija atgūst to, ko ikdiena klupājusi — patiesa miegs, kas notiek uz ceļa uz prom.